1905. gada 14. maijā Rīgas elektroapgādei darbu sāk Andrejsalas elektrostacija, tolaik − lielākā elektroenerģijas ražotne Baltijā. Vairākkārt paplašināta, 2. pasaules kara beigās sagrauta, pēc tam atjaunota. 1956. gadā līdzās elektroenerģijas ražošanai tā uzsāk arī siltumenerģijas ražošanu. 1987. gadā elektrostacija pārtrauc elektroenerģijas ražošanu, kļūstot par katlumāju; no 1988. gada − siltumcentrāle "Andrejsala". 2004. gada 31. martā darbu beidz ražotnes pēdējā maiņa, noslēdzot Andrejsalas elektrostacijas simtgadu vēsturi.

Rīgas pilsētas elektrocentrāle Andrejsalā. 20. gadsimta 30. gadi. Foto no izdevuma "Rīgas pilsētas Elektrības iestādes 30 darbības gadi", Rīga, 1935

Jau 1891. gadā Rīgas pilsētas valdē tiek spriests par pilsētas elektrostacijas izbūvi, tomēr tas ir finansiāli dārgs projekts un visnotaļ atbildīga investīcija nākotnei. Pilsētas valdes pārstāvji šaubās par vērienīgā projekta rentabilitāti. 

 veic pilsētas iedzīvotāju un uzņēmēju aptauju, lai prognozētu elektriskās enerģijas patēriņu. Tiek pētīta arī citu Eiropas pilsētu pieredze. 19. gadsimta 90. gados Rīgā sākas strauja nelielu privāto elektrostaciju jeb blokstaciju ierīkošana. Rīgas pilsētas valde to atļauj, jo elektroenerģijas pieprasījums pieaug, bet pilsētai nav centralizētas elektroapgādes.

Rīdzinieku sajūsma par elektriskās gaismas spožumu Rīgas svētku laikā mudina pilsētas valdi pieņemt vēsturisku lēmumu, un 1901. gada 5. novembrī valde piešķir 8000 rubļu kredītu pilsētas elektrocentrāles projekta izstrādei. To izvēlas būvēt Andrejsalā – pilsētas centra tuvumā un, galvenais, blakus ostai, kas nodrošina ērtu akmeņogļu piegādi ar kuģiem no Anglijas. Elektrocentrāles un elektrotīkla projekta izstrādi pilsētas valde uztic izcilajam vācu inženierim, konstruktoram un izgudrotājam 

Rīgas pilsētas elektrocentrāles Andrejsalā projekts. 1902. gads

1903. gada martā apstiprina pilsētas elektrocentrāles projektu, un būvdarbi tiek sākti nekavējoties. 1905. gada martā to pirmoreiz iedarbina izmēģinājuma režīmā. 14. maijā Rīgas pilsētas galva 

 paraksta lēmumu par pilsētas elektrostacijas pieņemšanu ekspluatācijā un nodošanu pilsētas Uzņēmumu pārvaldes pārziņā. Tā darbu sāk Rīgas pilsētas elektrocentrāle Andrejsalā – tolaik lielākais elektroenerģijas ražotājs ne vien Rīgā un Latvijā, bet arī visā Baltijā

Pirmajā darbības gadā elektrocentrāle saražo 23 000 kWh elektroenerģijas, to piegādājot 652 klientiem. Elektriskais apgaismojums iedegas pilsētas centra dzīvojamos namos un iestādēs. Pirmās loka lampas uzstāda Aleksandra bulvārī un Daugavas krastmalā.1908. gadā elektrocentrālē iedarbina firmas "Volta" turbīnu ar 1700 kW jaudu. 1911. gadā izbūvē kabeli, lai elektroenerģiju piegādātu klientiem Pārdaugavā. 1912. gada sākumā elektrocentrālē uzstāda firmas "AEG" turbīnu ar 1800 kW jaudu, bet 1913. gada rudenī – turbīnu ar 2200 kW jaudu. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Rīgas pilsētas elektrocentrāles jauda ir 7460 kW, bet saražotās elektroenerģijas daudzums – 10,2 miljoni kWh. Klientu skaits – turpat 13 tūkstoši.

20. gadsimta 20. – 30. gados Andrejsalas elektrocentrālei ir nozīmīga loma pilsētas elektroapgādē. 1930. gadā Andrejsalas jauda pieaug līdz 31,5 MW. Saražotās elektroenerģijas daudzums palielinās līdz 125 GWh, bet klientu skaits – līdz 102 tūkstošiem. Elektroenerģiju izmanto Rīgā strauji augošie mazie privātie uzņēmumi un jaunas rūpnīcas, paplašinās pirms 1. pasaules kara dibinātās rūpnīcas un fabrikas. Gada vidējais elektroenerģijas patēriņš pieaug par 7 – 10 %. Pēc 1935. gada statistikas ziņām Rīgā elektriskais apgaismojums ir 72 % dzīvokļos, kas ir augstākais rādītājs Baltijas valstīs. 1939. gadā Andrejsalas elektrostacija darbojas kopējā elektrotīklā ar Ķeguma HES, "K" elektrostaciju (pie Bābelīša ezera, Rīgā), 

Andrejsalas elektrostaciju liktenis nav lutinājis – tā cietusi abos pasaules karos. Īpaši smagi 1944. gadā, kad vācu karaspēks atkāpjoties to pilnībā sagrāva. Divu gadu laikā atjaunota, tā uzsāk enerģijas ražošanu. Tad seko vairākkārtējas modernizācijas un apvienošana ar TEC-1, 1974. gadā radot jaunu uzņēmumu – apvienoto Rīgas 1. TEC. 1987. gadā Andrejsalas ražotnē noraksta pēdējo turbīnu. Tā kā ģenerējošās jaudas vairs nav, to pārveido par katlumāju un ar 1988. gada 1. janvāripievieno Termofikācijas pārvaldei, nosaucot par siltumcentrāli (SC) "Andrejsala". 2004. gada 31. martā savu darbu te beidz pēdējā maiņa, noslēdzot Andrejsalas 100 gadu darbības laiku.

Aicinām ielūkoties arī Virtuālajā enerģētikas muzejā (

) – tur apskatāmas 34 vēsturiskās fotogrāfijas, elektrocentrāles projekts un citas Andrejsalas mantojuma vērtības.

1905. gada 14. maijā Rīgas elektroapgādei darbu sāk  Andrejsalas elektrostacija, tolaik − lielākā elektroenerģijas ražotne Baltijā. Vairākkārt paplašināta, 2. pasaules kara beigās sagrauta, pēc tam atjaunota. 1956. gadā līdzās elektroenerģijas ražošanai tā uzsāk arī siltumenerģijas ražošanu. 2004. gada 31. martā darbu beidz ražotnes pēdējā maiņa, noslēdzot Andrejsalas elektrostacijas simtgadu vēsturi.

1905. gada 14. maijā Rīgas elektroapgādei darbu sāk  Andrejsalas elektrostacija, tolaik − lielākā elektroenerģijas ražotne Baltijā

Pirms 120 gadiem Andrejsalā iedarbināta lielākā enerģijas ražotne Baltijā

Līdz pat 20. gadsimta 80. – 90. gadiem vēstures notikumus ir ierasts skatīt melnbaltajās fotogrāfijās. Tomēr arī gadsimta pirmās puses Latvijas vēsturi ir iespējams redzēt autentisku krāsu dimensijās. Enerģētikas muzejs glabā nozīmīgu "krāsainās" Latvijas vēsturi – Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas inženieris Herberts Knolbahs-Tombergs (1912–1981) Ķegumu un spēkstacijas celtniecību 20. gadsimta 30. gados iemūžinājis krāsu diapozitīvos. Kolekciju īpašu padara fakts, ka līdz 2. pasaules karam Latvijā uzņemtie krāsu diapozitīvi Latvijas muzeju, arhīvu un privātajās kolekcijās ir retums un tāpēc tiek uzskatīti par unikāliem. Ievērības cienīgs ir fakts, ka diapozitīvos fiksēta arī ražotnes paplašināšana 70. gados.

Herberts Knolbahs-Tombergs (1912–1981) pie Ķeguma spēkstacijas 88 kV apakšstacijas. 1939. gads.

Līdzās Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas inženieru fotografētajām un fotogrāfa Eduarda Krauca profesionāli uzņemtajām melnbaltajām fotogrāfijām, četrdesmit sešos labas kvalitātes krāsu diapozitīvos skatāms arī Herberta Knolbaha-Tombergauzņemtais Ķeguma spēkstacijas celtniecības laiks – būvlaukumi, tilts, aizsprosts un galeriju būvdarbi, aizvaru montāža un plostu ceļa būvdarbi, plostu un pavasara palu ūdeņu pārlaišana pār aizsprostu, Daugavas krasti un milzīgā 

 akmens transportēšana, ūdenskrātuves kreisā krasta zemes dambja izbūve, spēkstacijas ēka un transformatori apakšstacijā. Diapozitīvi fotografēti uz vācu uzņēmuma "Agfa color" krāsainās fotopozitīvu filmas, un atsevišķie kadri rūpīgi iestiprināti starp divām stikla plāksnītēm kartona rāmītī. Vēl pēc vairāk kā 85 gadiem te dominē dabiski, mierīgi krāsu toņi.

Piedaloties Ķeguma HES paplašināšanas darbos 20. gadsimta 70. gados, Herberts Knolbahs-Tombergs arī pamanījās fotografēt. Būvlaukuma izveide jaunās HES ēkas celtniecībai, betonēšanas darbi, stacijas ēkas dzelzsbetona konstrukciju un iekārtu montāža, Daugavas pavasara palu ūdeņu pārlaišana pār aizsprostu, vēsturiskās tilta arkas un labā krasta dambja stiprināšanas darbi, kā arī Ķeguma ciemata ainavas Daugavas krastos fiksētas viņa uzņemtajos 72 krāsu diapozitīvos.

Herberta Knolbaha-Tomberga uzņemtie kadri ir pārtapuši vēl vienā vēsturiskā liecībā par Ķeguma HES, kā arī kļuvuši par apliecinājumu krāsu diapozitīvu attīstībai 20. gadsimta Latvijā.

Fotografēšana – dārgs sava laika hobijs

Lai gan kolorēti jeb iekrāsoti fotoattēli Latvijā pazīstami kopš 1910. gada, krāsaino diapozitīvu aizsākums saistās ar 1936. gadu, kad "Agfa color" Eiropas sabiedrībai prezentē krāsu fotofilmas un paver ceļu krāsainu fotouzņēmumu izgatavošanai. Attīstoties fototehnikai, fotografēšana kļūst pieejamāka arvien plašākam interesentu lokam. Lai gan sākumā ar to nodarbojās tikai profesionāļi un turīgi amatieri, ar laiku samazinoties foto preču cenām, interesentu loks paplašinās. Arī Herbertam tā kļūst par aizraušanos un jau 1938. – 1939. gados daudzi notikumi fiksēti krāsu diapozitīvos.

Otrais pasaules karš ieviesa savas korekcijas ne tikai cilvēku dzīvēs, bet arī daudzu tehnoloģiju attīstībā un pielietojumā.Pēc Latvijas okupācijas pieejamas vairs tikai Padomju Savienībā ražotās fotofilmas, turklāt ražotāji orientējās galvenokārt uz melnbalto filmu ražošanu. Fotografēšana uz krāsu filmām atgriežās ap 60. gadiem. Fotoamatieru vidū atkal lielāku piekrišanu gūst diapozitīvi. Tos nav nepieciešams kopēt fotogrāfijas veidā un diapozitīvi kļūst par ērtāko veidu notikumu fiksēšanai un atainošanai gan mājas viesībās, gan sabiedriskās vietās.

Herberta Knolbaha-Tomberga dzīves 44 gadi veltīti Ķeguma spēkstacijai. Darba gaitas uzsācis Finanšu ministrijas Jūrniecības departamentā kā pāļu dzīšanas uzraugs Eksportostā Rīgā. 1936. gada 1. decembrī viņš sāka strādāt Ķeguma HES celtniecībā kā vecākais ģeodēzijas tehniķis un vadīja dolomītu cementēšanas darbus, ģeoloģiskos un hidrometriskos pētījumus, mērījumus aizsprosta galeriju būvē. No 1941. gada februāra viņš turpināja darbu kā dambju tehniķis. 1944. gadā Ķeguma HES atjaunošanā Herbertu Knolbahu-Tombergu norīko par ekspluatācijas iecirkņa vadītāju, bet 1953. gadā – par hidrotehniskā iecirkņa vadītāju. Viņš bija viens no labākajiem speciālistiem Daugavas ledus apstākļu izvērtēšanā un iespējamo plūdu prognozēšanā, kas palīdzēja precīzi organizēt arī lielo palu ūdeņu, ledus masu novadīšanu pār Ķeguma spēkstacijas aizsprostu 1951. un 1956. gadā. Reiz kādā intervijā Herberts Knolbahs-Tombergs sacīja, ka viens no vissaviļņojošākajiem mirkļiem bijis Ķeguma HES 4. hidroagregāta iedarbināšana 1953. gadā, bet lielākā nemiera un satraukuma stundas pavadītas uz aizsprosta pavasara ledus iešanas laikā. Savukārt, ķegumieši uzskatīja, ka HES dambja galerijas un Herberts Knolbahs-Tombergs ir divi nešķirami jēdzieni.

Ekskavators Ķeguma spēkstacijas būvvietā Daugavas labajā krastā. 1939. gads. Herberta Knolbaha-Tomberga (1912–1981) uzņemts krāsains diapozitīvs.

Palu ūdeņu pārlaišana pār Ķeguma spēkstacijas aizsprostu. 1940. gads. Herberta Knolbaha-Tomberga (1912–1981) uzņemts krāsains diapozitīvs.

"Lāčplēša" akmens pārvietošana no appludināmas teritorijas Ķeguma spēkstacijas ūdenskrātuves izveidei. 1939. gada novembris. Herberta Knolbaha-Tomberga (1912–1981) uzņemts krāsains diapozitīvs.

Ķeguma HES paplašināšana. Būvlaukums Daugavas kreisajā krastā. 1976. – 1977. gads. Herberta Knolbaha-Tomberga (1912–1981) uzņemts krāsains diapozitīvs.

Ķeguma HES paplašināšana. Jaunās ražotnes būvdarbi Daugavas kreisajā krastā. 1977. gads. Herberta Knolbaha-Tomberga (1912–1981) uzņemts krāsains diapozitīvs.

Ķeguma HES paplašināšana. Jaunās ražotnes būvdarbi Daugavas kreisajā krastā. 1978. gads. Herberta Knolbaha-Tomberga (1912–1981) uzņemts krāsains diapozitīvs.

– virtuālajā Enerģētikas muzejā, lai izzinātu citus interesantus atklājumus enerģētikā no 16. gadsimta līdz mūsdienām, Latvijas enerģētikas vēsturi kino hronikās, video stāstos, interaktīvās kartēs, vairojot un paplašinot savu zinātību!

Enerģētikas muzejs glabā nozīmīgu "krāsainās" Latvijas vēsturi – Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas inženieris Herberts Knolbahs-Tombergs (1912–1981) Ķegumu un spēkstacijas celtniecību 20. gadsimta 30. gados iemūžinājis krāsu diapozitīvos. Kolekciju īpašu padara fakts, ka līdz 2. pasaules karam Latvijā uzņemtie krāsu diapozitīvi Latvijas muzeju, arhīvu un privātajās kolekcijās ir retums un tāpēc tiek uzskatīti par unikāliem. 

gadsimta pirmās puses Latvijas vēsturi ir iespējams redzēt autentisku krāsu dimensijās.

All

Categories

Tags

Enerģētikas vēsture

Pirms 120 gadiem Andrejsalā iedarbināta lielākā enerģijas ražotne Baltijā

Ķegums Herberta Knolbaha-Tomberga krāsainajos diapozitīvos