Kad vēl biju maza meitene, mana vecāmāte mīlēja stāstīt par lielo notikumu, kas pagājušā gadsimta sākumā pilnībā izmainīja viņas dzīvi – jauniegūto iespēju doties uz darbu ar tramvaju.
Šādi stāsti var izklausīties gaužām ierasti un pat garlaicīgi (un man bērnībā reizēm tā šķita). Tomēr tie atgādina, ka dažkārt mēs pienācīgi nenovērtējam to milzu iespaidu, kādu 20. gadsimta enerğētikas pāreja atstāja uz vēsturiski novārtā pamestajām un sociāli atstumtajām kopienām. Vienā acumirklī manas vecāsmātes ceļš uz darbu, ko viņa mīlēja (elektroapgaismes uzņēmumā!), tapa daudz vieglāks un viņas samērā šaurā dzīves telpa būtiski paplašinājās. Un viņa audzināja dēlu tā, lai savu meitu viņš audzinātu kā sev līdztiesīgu.
Pirmā elektrifikācijas revolūcija miljoniem sieviešu solīja „dzīvi ar podziņas nospiešanu”, kas pieliks punktu smagajiem pūliņiem sadzīvē, ēdiena gatavošanā uz dūmojošas ogļu vai malkas plīts. Trīsdesmitajos gados ASV un Eiropā feministiskās kustības uzstājīgi pieprasīja ievērot sieviešu tiesības arī enerğētikas attīstībā. To apliecina vēsturiskie Pasaules Enerğijas kongresa materiāli: Sieviešu elektriskā apvienība (Electrical Association for Women) deleğēja savas pārstāves dalībai trešajā Pasaules Spēka konferencē (1936).
Enerğētikas pāreja sniedz iespēju būtiski transformēt un novērst sociālās nevienlīdzības strukturālos cēloņus, tostarp dzimumu un paaudžu līdztiesības jomās – tipisks piemērs ir manas vecmāmiņas pieredzējums. Kā nesen rakstījis Dž. Bentems, „ja gribam nākotnē dzīvot uz veselīgas planētas, tad pusi pasaules iedzīvotāju – sievietes – nepieciešams atsvabināt no žņaugiem, kas joprojām tur viņas nebrīvē visās sabiedrībās.” 
Liela mēroga sistēmas izmaiņas, tādas kā globālā enerğētikas pāreja, nedz ātruma, nedz virzības ziņā nevar tikt vadītas vienīgi „no augšas”. Patlaban veidojas jauns globāls diskurss, ko raksturo pieprasījums pēc taisnīguma un iekļaušanas principu ievērošanas visplašākajā nozīmē, un jautājumi par risku un labumu godīgu sadali arvien biežāk tiek skatīti šajā kontekstā.
Diemžēl politisko procesu virzītāji nereti izliekas nemanām, ka globāla enerğētikas pāreja var iniciēt dziļas pārmaiņas tieši sociālajā sfērā. Galvenā uzmanība tiek veltīta diskusijām par tehnoloğiju izmaksām, finansiāliem šķēršļiem vai ieguvumiem no privātās/publiskās partnerības izvērsuma starptautiskā arēnā.
Jautājumi par sociālajiem riskiem un klimata pārmaiņu sekām tiek vai nu ignorēti vai šauri interpretēti kā labklājības/nodarbinātības politikas sastāvdaļa (nabadzības ierobežošana un pieeja pamatpakalpojumiem, strādājošo pārkvalifikācija un jaunu darbavietu radīšana).
Šo problēmu risināšana ir gana svarīga, tomēr ar to nepietiek. Šāda pieeja ignorē riskus, ko rada dzīvošana cilvēkam nepiemērotos apstākļos. Mūsdienās tiem ir pakļauti vismaz deviņi procenti pasaules iedzīvotāju, un paredzams, ka līdz 21. gadsimta beigām šis skaits pieaugs līdz 39 procentiem gan ekstrēma karstuma, gan citu nelabvēlīgu klimatisko apstākļu dēļ (šie faktori ir nenovēršami, pat ja šodien likvidējam visus izmešus).
Sadzirdēt balsis un kopienas, kas vēsturiski bijušas sociāli atstumtas un politiski nepārstāvētas, nav tikai taisnīguma lieta. Tā ir iespēja gūt jaunas zināšanas, apgūt noderīgas prasmes un neparastas idejas.
Iesaistot globālās enerğētikas pārejas procesos jaunus līdztiesīgus partnerus – sievietes, strādājošos, jaunatni, tradicionālo kultūru un marginālo kopienu pārstāvjus, mēs panāksim, ka nākamā elektrifikācijas revolūcija kļūs par varenāko sviru jauna veida energosistēmu izveidei, kas savukārt ļaus uzlabot dzīvi miljardiem cilvēku uz mūsu dzīvībai draudzīgās planētas.
Ja gribam, lai retorika „nepamest nevienu iepakaļ” vai „līdzpaņemt katru” tiktu uztverta nopietni, mums jāuzsāk gluži citāda saruna. Mums jādiskutē par iespējām realizēt dziļāku sociālo pārveidi, lai šajā procesā iesaistītu daudz vairāk iedzīvotāju un kopienu. Uzdevumu celt katra cilvēka un visas sabiedrības labklājību nepieciešams cieši sasaistīt ar mērķi atveseļot mūsu planētu.
Lai šāda saruna patiesi izvērstos, tā jāuzsāk no sociālās hierarhijas pašiem pamatiem un arī tās vidējiem slāņiem. Šī jaunā, radikāli izmainītā sadarbības struktūra ļaus katram virzīties uz priekšu arīdzan tad, ja uzskati būs visdažādākie. Idejiskā motivācija nav tikai centieni uzbūvēt globālu bezizmešu energosistēmu. Tā ir daudz holistiskāka un ietver uzdevumu radīt drošu vidi visos planētas resursu un sociālās telpas pārvaldības līmeņos, izstrādāt jaunu attīstības modeli, kas nepaļausies tikai uz izaugsmi, bet uzsvērs arī klimata noturības un reğeneratīvo spēku nozīmi.
Humanizēt enerğētiku ir svarīgi arīdzan tāpēc, lai nedotu vaļu nekontrolētiem pārmaiņu procesiem, kas varētu iniciēt cita veida apsvērsumus un kļūt par draudu mieram visā pasaulē.
Patlaban mēs redzam, kā veidojas jauni cilvēciskās un ekonomiskās attīstības principi, kas nākotnē nodrošinās cilvēces un planētas saskanīgu līdzāspastāvēšanu. Drosmīgi, novatoriski centieni īstenot sociāli taisnīgu enerğētikas pāreju ir vērojami daudzās valstīs. Ja procesu vadīsim tikai no augšas, tad diez vai spēsim radīt nākotni, kas labvēlīga visiem – planētas klimatam, dabai un cilvēkiem. Taču mēs to panāksim, ja sadarbības saites vienos partnerus visos līmeņos.
Fundamentālas un straujas pārmaiņas mēs esam pieredzējuši jau agrāk. Kad Lielbritānijā norisinājās pēdējā lielā enerğētikas pāreja no oglēm pie gāzes, diemžēl izrādījās, ka daudzi cilvēki ir tikuši atstumti no šiem procesiem. Lai neatkārtotu pagātnes kļūdas, jaunās enerğētikas pārejas īstenotājiem ir svarīgi ņemt vērā tieši iedzīvotāju un vietējo kopienu intereses.
Raksts sākotnēji publicēts Pasaules Enerğijas padomes ğenerālsekretāres Andželas Vilkinsones Linkedin