2026. gadā aprit 125 gadi, kopš iedarbināta Smiltenes HES – pirmā derivācijas tipa hidroelektrostacija Latvijā, kas ūdens enerģiju izmanto elektrības ražošanai un elektrību tālāk piegādā arī klientiem. To 1901. gadā uzceļ Smiltenes muižas īpašnieks grāfs Pauls Līvens uz Abula upes, un šo gadu uzskatām par hidroenerģētikas dzimšanas gadu Latvijā.

Cilvēks jau gadu simteņiem pratis izmantot ūdensspēku. Ar 1266. gadu datētos rakstos lasāms, ka uz Dūņupes, kas savienoja Ķīšezeru ar Daugavu, darbojās Daugavgrīvas klostera ūdensdzirnavas un tajās – ar ūdeni darbināma malšanas ietaise. Lai arī pirmoreiz elektrība, izmantojot ūdensspēku, Latvijas teritorijā ražota 1876. gadā 

(voiloks ir neausts tekstilmateriāls, ko ražo no dabīgām vai sintētiskām šķiedrām, izmantojot velšanas vai presēšanas metodi) pie Amatas, tomēr strāva izlietota galvenokārt fabrikas telpu apgaismošanai.

Pirmā hidroelektrostacija elektrības ražošanai un piegādei klientiem uzcelta uz Abula upes 1901. gadā pēc Smiltenes muižas īpašnieka grāfa 

1913. gadā celtā Smiltenes hidroelektrostacija uz Abula upes. 20. gadsimta 30. gadi. 

Foto no Elektrum Enerģētikas muzeja krājuma

Smiltenes muižu grāfa Līvena māte uzdāvina savam dēlam 18. dzimšanas dienā. Tur vēlāk ar lielu aizrautību Līvens ķeras pie studijās iegūto zināšanu realizēšanas dzīvē.

Pēterburgas Satiksmes ceļu institūtu Pauls Līvens pabeidz 1899. gadā ar ceļu būves inženiera 1. šķiras diplomu. Būdams progresīvi domājošs, viņš savā muižā izvērš saimniecisko darbību – vispirms ierīko foreļu audzētavu, pēc tam ķeras pie elektrostacijas izbūves. Viņa darbības vērienam tuvākā apkārtnē nav līdzīgu – par Līvena personīgajiem līdzekļiem un ar viņa tiešu līdzdalību Smiltenē tiek uzbūvēta arī slimnīca, patversme, kokzāģētava. 1911. gadā tiek būvēta šaursliežu dzelzceļa līnija Smiltene – Valmiera, ko vēlāk pagarina līdz Ainažiem. Tās projekta autors, līdzfinansētājs, darbu vadītājs un galvenais inženieris arī ir Pauls Līvens.

Tā kā Abula upei Smiltenes muižas robežās ir ievērojams kritums, Līvens nolemj to izmantot elektrības ražošanai. Gar upes kreiso krastu, iegūstot ap 12 metru augstu kritumu, tiek izbūvēts "koka kanāls" – vaļējs grāvis un koka tekne, pa kuru ūdens no Tepera ezera tiek novadīts uz 850 metru attālo ēku Vidusezera krastā, tur uzstādītajā turbīnā (to dēvēja par "ūdens ratu"). Turbīnai pievienots līdzstrāvas ģenerators ar 30 kW jaudu un akumulatoru ietaise. Iekārta tiek darbināta dienā, vienlaikus uzpildot akumulatorus, kuri nodrošina gaismu muižas ēkām arī nakts stundās.

1901. gada 7. novembrī laikrakstā "Mājas Viesis" lasāms:

"Smiltenes miestiņš jau no ārpuses pušķojas ar jauko elektrisko apgaismošanu, bet kņazs Līvens, kas to ierīko un uztur, apsolījis arī māju īpašniekiem miestiņā par vislētāko maksu dot elektrisko spēku. Tas nu gan šogad vēl netiks izvests, jo kņazs papriekšu gribot pārliecināties, cik liels būs ūdens spēks elektrisko mašīnu dzīšanai un gadījumā, ja tas izrādītos par mazu visas Smiltenes apgaismošanai, viņš nodomājis caur kādas upes pievienošanu ūdens spēku pavairot."

Elektroenerģija tiek izmantota gan muižas, gan Smiltenes pilsētiņas vajadzībām – gan mājokļiem, gan par brīvu arī ielu apgaismei. Pieprasījumam pēc elektrības pieaugot, elek­tro­sta­ci­ja ne­dod gai­dī­tos re­zul­tā­tus. Tās jauda kļuvusi par mazu, arī koka tekne un aizsprosts sāk bojāties un Līvens ķeras pie modernizācijas.

Pilnveidojot un pārbūvējot inženiertehniskās iekārtas, 1913. gada pavasarī sāk un rudenī pabeidz Smil­te­nes jaun­ās hid­ro­elek­tro­sta­ci­jas bū­vi pirms Abula upes ieteces Vidusezerā.

Ir izrakts jauns 420 m garš derivācijas kanāls pa Abula upes labo krastu, vienlaikus tiek paaugstināts Tepera ezera dambis, iegūstot maksimālo ūdens līmeņu starpību 16 metru. HES iekārtā tiek uzstādīta Šveices firmā "Ferdinand Meyer & Co" izgatavota 80 kW jaudas Frensisa tipa ūdens turbīna, ūdens pievadīšanu nodrošina pa 75 cm resnu tērauda cauruli, kas izgatavota pēc modernas tehnoloģijas – kniedējot lokšņu dzelzi. Elektrību ražo 50 kW līdzstrāvas ģenerators. Jaunā hidroelektrostacija ir kļuvusi par tā laika modernāko ražotni Baltijā.

Elektrostacija parasti tiek darbināta līdz pusnaktij, bet, ja kādam turīgam smiltenietim bijusi jubilejas svinēšana vai cits svarīgs pasākums, par speciālu samaksu darbina arī ilgāk. Uzbūvēto elektrolīniju kopgarums tobrīd sasniedz 5 – 6 km.

Smiltenes HES piedzīvojusi arī dramatiskus brīžus. Sniegiem bagāta un barga ir 1921. – 1922. gada ziema. Strauja pavasara iestāšanās un atkusnis veicina ūdens līmeņa celšanos ezerā par 25 cm stundā, kā rezultātā paveras draudīga aina: ūdens plašā joslā gāžas pāri kanāla malai, dambī radies pārrāvums, bet Līvena muižas strādnieku pretošanās draudošai straumei ar dēļu un velēnu aizsargjoslu būvēšanu nedod rezultātus.

(1911– 1996) bērnības atmiņu stāsts, kas saglabājies līdz mūsdienām, vēsta: "

Sāka satumst. Piepeši klusumu pārskan satrauktas balsis – palīgā! Dambja vienā galā radies izrāvums – skalojums un straume drāžas pāri valnim. Vēl pēdējiem spēkiem strādnieki un tehniķi mēģina izrāvumu aizsprostot, metot tajā dēļus un kārtis, bet velti – straume guvusi virsroku. Pilsētā ieskanas ugunsdzēsēju taures, kas vēsta par lielo nelaimi. Dambis vairs nav glābjams un skan inženiera pavēle darba vīriem glābties no draudošajām briesmām. Atliek vairs tikai noskatīties dabas spēku trakošanā. Milzīgais ūdens krājums nu brīvi gāžas lejup, saceldams velnišķu troksni. Un Tepera ezera vairs nav."

Pēc plūdiem Paula Līvena vadībā nodibina Smiltenes rūpniecības akciju sabiedrību, kas veic palu postījumu likvidāciju, jo Līvens atsakās viens pats ieguldīt naudu, sakarā ar to, ka viņa īpašumu Latvijas valdība bija nacionalizējusi.

20. gadsimta 30. gados tiek veikta hidroelektrostacijas un elektrotīklu modernizācija. 1928. gadā līdzstrāvas ģeneratoru nomaina ar jaunu – "Siemens–Schuckert" 68 kW maiņstrāvas ģeneratoru. Elektrotīkla kopgarums sasniedzis 17 km, klientu skaits pieaudzis līdz 300.

Smiltenes HES turpina darboties līdz 1961.gadam, kad to ekonomisku apsvērumu dēļ slēdz (vēlāk ēku pārbūvē par dzīvojamo namu). Mūsdienās Smiltenes pilsētas parkā redzama jaunuzbūvēta privātā elektrostacija, kas celta 1999. gadā un savā veidā atgādina par Līvena ieguldījumu un Smiltenē radīto elektrisko gaismu.

Citus izzinošus un interesantus stāstus un faktus par enerģētikas vēsturi aicinām uzzināt Elektrum Enerģētikas muzeja digitālajā ekspozīcijā 

Publikācija laikrakstā "Mājas Viesis". 1901. gada 7. novembris

Derivācijas kanāls ūdens pievadīšanai Smiltenes HES. Ap 1913. gadu.

Smiltenes HES aizsprosta zemes dambja paaugstināšana. Ap 1913. gadu.

Smiltenes HES derivācijas kanāla būvdarbi. Ap 1913. gadu.

Inženieri aplūko ūdens ieplūdes vietu uz Smiltenes HES. 1942. gads.

Foto: Romāns Zēbergs. Foto no Elektrum Enerģētikas muzeja krājuma

Smiltenes HES. Zemes – mūra dambis Tepera ezera ūdens līmeņa paaugstināšanai. 1942. gads.

2026. gadā aprit 125 gadi kopš iedarbināta Smiltenes HES 

Pirms 125 gadiem uzbūvēta Smiltenes HES (1901)  

2025. gadā aprit 30 gadi, kopš aizsākās Enerģētikas muzeja vēsture un enerģētikas mantojuma kolekcijas izveide. Trīs gadu desmitus muzejs ir kalpojis kā tilts starp pagātni, tagadni un nākotni, stāstot Latvijas enerģētikas attīstības stāstu. Atrodoties pie Daugavas, līdzās Latvijas enerģētikas šūpulim – Ķeguma HES, muzejs ir izziņas un iedvesmas vieta par enerģētikas nozares attīstību, videi draudzīgas enerģijas ražošanu un enerģētikas mantojumu, īpaši uzrunājot jauniešus un virzoties STEM izglītības virzienā.

Jubilejas gadā ir paredzēti dažādi pasākumi, kuros ikviens varēs atrast kādu sev interesējošu tematu un nodarbošanos.

2025. gada 6. jūnijā, svinot Enerģētikas muzeja dzimšanas dienu, notiks 

diskusija "Muzejs ar skatu nākotnē: kā piesaistīt jaunatni?"

, kurā muzeju un izglītības jomas profesionāļi, digitālā satura veidotāji diskutēs par muzeja lomu nākotnē. Daloties pieredzē un redzējumā par to, kā saglabāt saikni ar vēsturi un vienlaikus kļūt par aktuālu un iedarbīgu platformu nākotnes zināšanu attīstībai, tiks meklētas atbildes uz jautājumiem, kā muzejam kļūt par iedvesmojošu vidi, kurā jauniešiem radīt interesi par tehnoloģijām un inženierzinātni, kā, sadarbojoties ar pedagogiem un uzņēmumiem, kļūt par nozīmīgu partneri jauniešu izglītošanā, īpaši STEM virzienā.

Arī jauniešiem ir iespēja parādīt, kādu viņi vēlas redzēt muzeju nākotnē, un Ogres novada mūzikas un mākslas skolas Ķeguma klases audzēkņu radītie darbi būs skatāmi izstādē "Nākotnes muzejs" līdz pat 14. septembrim Enerģētikas muzejā.

Enerģētikas muzeja 30 gadu jubilejas ietvaros iecerēts izcelt Daugavas tematiku, jo 2025. gads ir arī 

. 2. novembrī apritēs 50 gadi, kopš darbojas visi seši Rīgas HES hidroagregāti, savukārt pirms 60 gadiem – 1965. gada 19. decembrī – darbu sāk Pļaviņu HES. 

Mūsdienās modernizētās AS "Latvenergo" hidroelektrostacijas turpina zaļās enerģijas izstrādi, ierindojot Latviju līderu vidū videi draudzīgas enerģijas ražošanā starp Eiropas Savienības valstīm. 

Tāpat arī Enerģētikas muzeja apmeklētājiem piedāvājam jaunu 

, kurā iespējams apskatīt leģendārā fotogrāfa Gunāra Bindes tvertās Daugavas un Rīgas HES ainavas. Izstāde ir veidota sadarbībā ar Daugavas muzeju, un to apmeklētāji varēs apskatīt līdz pat oktobra beigām.

Atskatoties uz muzeja 30 gados paveikto, tapusi arī 

. Tajā varēs skatīt, kā muzejs attīstījies – pirmā ekspozīcija, krājums un tajā atrastās unikālās vēstures liecības, UNESCO nominācijas saņemšana, pirmā akreditācija un valsts atzīta muzeja statuss, apmeklētāju iemīļotie radošām un izglītojošām aktivitātēm piepildītie Muzeju nakts pasākumi.

Enerģētikas muzejs meklē un rod iespēju vienmēr pārsteigt ar ko jaunu, modernizējot ekspozīciju ar interaktīviem risinājumiem, sniedzot jaunas zināšanas nodarbībās, radot vēlmi pētīt un attīstīt savas radošās prasmes, kā arī jēgpilni pavadīt brīvo laiku.

Elektrum klientiem, no jūnija līdz 31. augustam, sestdienās ir iespēja Enerģētikas muzeju Ķegumā apmeklēt bez maksas, uzrādot kuponu, ko iespējams iegūt elektrum.lv sadaļā "Draudzīgie labumi" 

Tiekamies Elektrum Enerģētikas muzejā Ķeguma prospektā 7/9, Ķegumā, Ogres novadā!

2025. gadā aprit 30 gadi, kopš aizsākās Enerģētikas muzeja vēsture un enerģētikas mantojuma kolekcijas izveide. Trīs gadu desmitus muzejs ir kalpojis kā tilts starp pagātni, tagadni un nākotni, stāstot Latvijas enerģētikas attīstības stāstu, īpaši uzrunājot jauniešus un virzoties STEM izglītības virzienā.

2025. gadā aprit 30 gadi, kopš aizsākās Enerģētikas muzeja vēsture un enerģētikas mantojuma kolekcijas izveide. 

Elektrum Enerģētikas muzejam – 30

1905. gada 14. maijā Rīgas elektroapgādei darbu sāk Andrejsalas elektrostacija, tolaik − lielākā elektroenerģijas ražotne Baltijā. Vairākkārt paplašināta, 2. pasaules kara beigās sagrauta, pēc tam atjaunota. 1956. gadā līdzās elektroenerģijas ražošanai tā uzsāk arī siltumenerģijas ražošanu. 1987. gadā elektrostacija pārtrauc elektroenerģijas ražošanu, kļūstot par katlumāju; no 1988. gada − siltumcentrāle "Andrejsala". 2004. gada 31. martā darbu beidz ražotnes pēdējā maiņa, noslēdzot Andrejsalas elektrostacijas simtgadu vēsturi.

Rīgas pilsētas elektrocentrāle Andrejsalā. 20. gadsimta 30. gadi. Foto no izdevuma "Rīgas pilsētas Elektrības iestādes 30 darbības gadi", Rīga, 1935

Jau 1891. gadā Rīgas pilsētas valdē tiek spriests par pilsētas elektrostacijas izbūvi, tomēr tas ir finansiāli dārgs projekts un visnotaļ atbildīga investīcija nākotnei. Pilsētas valdes pārstāvji šaubās par vērienīgā projekta rentabilitāti. 

 veic pilsētas iedzīvotāju un uzņēmēju aptauju, lai prognozētu elektriskās enerģijas patēriņu. Tiek pētīta arī citu Eiropas pilsētu pieredze. 19. gadsimta 90. gados Rīgā sākas strauja nelielu privāto elektrostaciju jeb blokstaciju ierīkošana. Rīgas pilsētas valde to atļauj, jo elektroenerģijas pieprasījums pieaug, bet pilsētai nav centralizētas elektroapgādes.

Rīdzinieku sajūsma par elektriskās gaismas spožumu Rīgas svētku laikā mudina pilsētas valdi pieņemt vēsturisku lēmumu, un 1901. gada 5. novembrī valde piešķir 8000 rubļu kredītu pilsētas elektrocentrāles projekta izstrādei. To izvēlas būvēt Andrejsalā – pilsētas centra tuvumā un, galvenais, blakus ostai, kas nodrošina ērtu akmeņogļu piegādi ar kuģiem no Anglijas. Elektrocentrāles un elektrotīkla projekta izstrādi pilsētas valde uztic izcilajam vācu inženierim, konstruktoram un izgudrotājam 

Rīgas pilsētas elektrocentrāles Andrejsalā projekts. 1902. gads

1903. gada martā apstiprina pilsētas elektrocentrāles projektu, un būvdarbi tiek sākti nekavējoties. 1905. gada martā to pirmoreiz iedarbina izmēģinājuma režīmā. 14. maijā Rīgas pilsētas galva 

 paraksta lēmumu par pilsētas elektrostacijas pieņemšanu ekspluatācijā un nodošanu pilsētas Uzņēmumu pārvaldes pārziņā. Tā darbu sāk Rīgas pilsētas elektrocentrāle Andrejsalā – tolaik lielākais elektroenerģijas ražotājs ne vien Rīgā un Latvijā, bet arī visā Baltijā

Pirmajā darbības gadā elektrocentrāle saražo 23 000 kWh elektroenerģijas, to piegādājot 652 klientiem. Elektriskais apgaismojums iedegas pilsētas centra dzīvojamos namos un iestādēs. Pirmās loka lampas uzstāda Aleksandra bulvārī un Daugavas krastmalā.1908. gadā elektrocentrālē iedarbina firmas "Volta" turbīnu ar 1700 kW jaudu. 1911. gadā izbūvē kabeli, lai elektroenerģiju piegādātu klientiem Pārdaugavā. 1912. gada sākumā elektrocentrālē uzstāda firmas "AEG" turbīnu ar 1800 kW jaudu, bet 1913. gada rudenī – turbīnu ar 2200 kW jaudu. Pirmā pasaules kara priekšvakarā Rīgas pilsētas elektrocentrāles jauda ir 7460 kW, bet saražotās elektroenerģijas daudzums – 10,2 miljoni kWh. Klientu skaits – turpat 13 tūkstoši.

20. gadsimta 20. – 30. gados Andrejsalas elektrocentrālei ir nozīmīga loma pilsētas elektroapgādē. 1930. gadā Andrejsalas jauda pieaug līdz 31,5 MW. Saražotās elektroenerģijas daudzums palielinās līdz 125 GWh, bet klientu skaits – līdz 102 tūkstošiem. Elektroenerģiju izmanto Rīgā strauji augošie mazie privātie uzņēmumi un jaunas rūpnīcas, paplašinās pirms 1. pasaules kara dibinātās rūpnīcas un fabrikas. Gada vidējais elektroenerģijas patēriņš pieaug par 7 – 10 %. Pēc 1935. gada statistikas ziņām Rīgā elektriskais apgaismojums ir 72 % dzīvokļos, kas ir augstākais rādītājs Baltijas valstīs. 1939. gadā Andrejsalas elektrostacija darbojas kopējā elektrotīklā ar Ķeguma HES, "K" elektrostaciju (pie Bābelīša ezera, Rīgā), 

Andrejsalas elektrostaciju liktenis nav lutinājis – tā cietusi abos pasaules karos. Īpaši smagi 1944. gadā, kad vācu karaspēks atkāpjoties to pilnībā sagrāva. Divu gadu laikā atjaunota, tā uzsāk enerģijas ražošanu. Tad seko vairākkārtējas modernizācijas un apvienošana ar TEC-1, 1974. gadā radot jaunu uzņēmumu – apvienoto Rīgas 1. TEC. 1987. gadā Andrejsalas ražotnē noraksta pēdējo turbīnu. Tā kā ģenerējošās jaudas vairs nav, to pārveido par katlumāju un ar 1988. gada 1. janvāripievieno Termofikācijas pārvaldei, nosaucot par siltumcentrāli (SC) "Andrejsala". 2004. gada 31. martā savu darbu te beidz pēdējā maiņa, noslēdzot Andrejsalas 100 gadu darbības laiku.

Aicinām ielūkoties arī Virtuālajā enerģētikas muzejā (

) – tur apskatāmas 34 vēsturiskās fotogrāfijas, elektrocentrāles projekts un citas Andrejsalas mantojuma vērtības.

1905. gada 14. maijā Rīgas elektroapgādei darbu sāk  Andrejsalas elektrostacija, tolaik − lielākā elektroenerģijas ražotne Baltijā. Vairākkārt paplašināta, 2. pasaules kara beigās sagrauta, pēc tam atjaunota. 1956. gadā līdzās elektroenerģijas ražošanai tā uzsāk arī siltumenerģijas ražošanu. 2004. gada 31. martā darbu beidz ražotnes pēdējā maiņa, noslēdzot Andrejsalas elektrostacijas simtgadu vēsturi.

1905. gada 14. maijā Rīgas elektroapgādei darbu sāk  Andrejsalas elektrostacija, tolaik − lielākā elektroenerģijas ražotne Baltijā

Pirms 120 gadiem Andrejsalā iedarbināta lielākā enerģijas ražotne Baltijā

Līdz pat 20. gadsimta 80. – 90. gadiem vēstures notikumus ir ierasts skatīt melnbaltajās fotogrāfijās. Tomēr arī gadsimta pirmās puses Latvijas vēsturi ir iespējams redzēt autentisku krāsu dimensijās. Enerģētikas muzejs glabā nozīmīgu "krāsainās" Latvijas vēsturi – Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas inženieris Herberts Knolbahs-Tombergs (1912–1981) Ķegumu un spēkstacijas celtniecību 20. gadsimta 30. gados iemūžinājis krāsu diapozitīvos. Kolekciju īpašu padara fakts, ka līdz 2. pasaules karam Latvijā uzņemtie krāsu diapozitīvi Latvijas muzeju, arhīvu un privātajās kolekcijās ir retums un tāpēc tiek uzskatīti par unikāliem. Ievērības cienīgs ir fakts, ka diapozitīvos fiksēta arī ražotnes paplašināšana 70. gados.

Herberts Knolbahs-Tombergs (1912–1981) pie Ķeguma spēkstacijas 88 kV apakšstacijas. 1939. gads.

Līdzās Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas inženieru fotografētajām un fotogrāfa Eduarda Krauca profesionāli uzņemtajām melnbaltajām fotogrāfijām, četrdesmit sešos labas kvalitātes krāsu diapozitīvos skatāms arī Herberta Knolbaha-Tombergauzņemtais Ķeguma spēkstacijas celtniecības laiks – būvlaukumi, tilts, aizsprosts un galeriju būvdarbi, aizvaru montāža un plostu ceļa būvdarbi, plostu un pavasara palu ūdeņu pārlaišana pār aizsprostu, Daugavas krasti un milzīgā 

 akmens transportēšana, ūdenskrātuves kreisā krasta zemes dambja izbūve, spēkstacijas ēka un transformatori apakšstacijā. Diapozitīvi fotografēti uz vācu uzņēmuma "Agfa color" krāsainās fotopozitīvu filmas, un atsevišķie kadri rūpīgi iestiprināti starp divām stikla plāksnītēm kartona rāmītī. Vēl pēc vairāk kā 85 gadiem te dominē dabiski, mierīgi krāsu toņi.

Piedaloties Ķeguma HES paplašināšanas darbos 20. gadsimta 70. gados, Herberts Knolbahs-Tombergs arī pamanījās fotografēt. Būvlaukuma izveide jaunās HES ēkas celtniecībai, betonēšanas darbi, stacijas ēkas dzelzsbetona konstrukciju un iekārtu montāža, Daugavas pavasara palu ūdeņu pārlaišana pār aizsprostu, vēsturiskās tilta arkas un labā krasta dambja stiprināšanas darbi, kā arī Ķeguma ciemata ainavas Daugavas krastos fiksētas viņa uzņemtajos 72 krāsu diapozitīvos.

Herberta Knolbaha-Tomberga uzņemtie kadri ir pārtapuši vēl vienā vēsturiskā liecībā par Ķeguma HES, kā arī kļuvuši par apliecinājumu krāsu diapozitīvu attīstībai 20. gadsimta Latvijā.

Fotografēšana – dārgs sava laika hobijs

Lai gan kolorēti jeb iekrāsoti fotoattēli Latvijā pazīstami kopš 1910. gada, krāsaino diapozitīvu aizsākums saistās ar 1936. gadu, kad "Agfa color" Eiropas sabiedrībai prezentē krāsu fotofilmas un paver ceļu krāsainu fotouzņēmumu izgatavošanai. Attīstoties fototehnikai, fotografēšana kļūst pieejamāka arvien plašākam interesentu lokam. Lai gan sākumā ar to nodarbojās tikai profesionāļi un turīgi amatieri, ar laiku samazinoties foto preču cenām, interesentu loks paplašinās. Arī Herbertam tā kļūst par aizraušanos un jau 1938. – 1939. gados daudzi notikumi fiksēti krāsu diapozitīvos.

Otrais pasaules karš ieviesa savas korekcijas ne tikai cilvēku dzīvēs, bet arī daudzu tehnoloģiju attīstībā un pielietojumā.Pēc Latvijas okupācijas pieejamas vairs tikai Padomju Savienībā ražotās fotofilmas, turklāt ražotāji orientējās galvenokārt uz melnbalto filmu ražošanu. Fotografēšana uz krāsu filmām atgriežās ap 60. gadiem. Fotoamatieru vidū atkal lielāku piekrišanu gūst diapozitīvi. Tos nav nepieciešams kopēt fotogrāfijas veidā un diapozitīvi kļūst par ērtāko veidu notikumu fiksēšanai un atainošanai gan mājas viesībās, gan sabiedriskās vietās.

Herberta Knolbaha-Tomberga dzīves 44 gadi veltīti Ķeguma spēkstacijai. Darba gaitas uzsācis Finanšu ministrijas Jūrniecības departamentā kā pāļu dzīšanas uzraugs Eksportostā Rīgā. 1936. gada 1. decembrī viņš sāka strādāt Ķeguma HES celtniecībā kā vecākais ģeodēzijas tehniķis un vadīja dolomītu cementēšanas darbus, ģeoloģiskos un hidrometriskos pētījumus, mērījumus aizsprosta galeriju būvē. No 1941. gada februāra viņš turpināja darbu kā dambju tehniķis. 1944. gadā Ķeguma HES atjaunošanā Herbertu Knolbahu-Tombergu norīko par ekspluatācijas iecirkņa vadītāju, bet 1953. gadā – par hidrotehniskā iecirkņa vadītāju. Viņš bija viens no labākajiem speciālistiem Daugavas ledus apstākļu izvērtēšanā un iespējamo plūdu prognozēšanā, kas palīdzēja precīzi organizēt arī lielo palu ūdeņu, ledus masu novadīšanu pār Ķeguma spēkstacijas aizsprostu 1951. un 1956. gadā. Reiz kādā intervijā Herberts Knolbahs-Tombergs sacīja, ka viens no vissaviļņojošākajiem mirkļiem bijis Ķeguma HES 4. hidroagregāta iedarbināšana 1953. gadā, bet lielākā nemiera un satraukuma stundas pavadītas uz aizsprosta pavasara ledus iešanas laikā. Savukārt, ķegumieši uzskatīja, ka HES dambja galerijas un Herberts Knolbahs-Tombergs ir divi nešķirami jēdzieni.

Ekskavators Ķeguma spēkstacijas būvvietā Daugavas labajā krastā. 1939. gads. Herberta Knolbaha-Tomberga (1912–1981) uzņemts krāsains diapozitīvs.

Palu ūdeņu pārlaišana pār Ķeguma spēkstacijas aizsprostu. 1940. gads. Herberta Knolbaha-Tomberga (1912–1981) uzņemts krāsains diapozitīvs.

"Lāčplēša" akmens pārvietošana no appludināmas teritorijas Ķeguma spēkstacijas ūdenskrātuves izveidei. 1939. gada novembris. Herberta Knolbaha-Tomberga (1912–1981) uzņemts krāsains diapozitīvs.

Ķeguma HES paplašināšana. Būvlaukums Daugavas kreisajā krastā. 1976. – 1977. gads. Herberta Knolbaha-Tomberga (1912–1981) uzņemts krāsains diapozitīvs.

Ķeguma HES paplašināšana. Jaunās ražotnes būvdarbi Daugavas kreisajā krastā. 1977. gads. Herberta Knolbaha-Tomberga (1912–1981) uzņemts krāsains diapozitīvs.

Ķeguma HES paplašināšana. Jaunās ražotnes būvdarbi Daugavas kreisajā krastā. 1978. gads. Herberta Knolbaha-Tomberga (1912–1981) uzņemts krāsains diapozitīvs.

– virtuālajā Enerģētikas muzejā, lai izzinātu citus interesantus atklājumus enerģētikā no 16. gadsimta līdz mūsdienām, Latvijas enerģētikas vēsturi kino hronikās, video stāstos, interaktīvās kartēs, vairojot un paplašinot savu zinātību!

Enerģētikas muzejs glabā nozīmīgu "krāsainās" Latvijas vēsturi – Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas inženieris Herberts Knolbahs-Tombergs (1912–1981) Ķegumu un spēkstacijas celtniecību 20. gadsimta 30. gados iemūžinājis krāsu diapozitīvos. Kolekciju īpašu padara fakts, ka līdz 2. pasaules karam Latvijā uzņemtie krāsu diapozitīvi Latvijas muzeju, arhīvu un privātajās kolekcijās ir retums un tāpēc tiek uzskatīti par unikāliem. 

gadsimta pirmās puses Latvijas vēsturi ir iespējams redzēt autentisku krāsu dimensijās.

Ķegums Herberta Knolbaha-Tomberga krāsainajos diapozitīvos

Pirms 70 gadiem – 1955. gada 20. janvārī – Rīgas pirmā termoelektrocentrāle (TEC-1) iedarbina pirmo tvaika katlu un pirmo turboagregātu, kļūstot par vienu no Rīgasnozīmīgākajiem infrastruktūras objektiem, centralizētas siltumapgādes sākumu un pamatu. Savukārt pirms 20 gadiem – 2005. gada 31. oktobrī – notiek TEC-1 jaunās ražotnes pieņemšana ekspluatācijā, pabeidzot nozīmīgu TEC-1 modernizāciju. Uzbūvējot jaunu energobloku un ieviešot progresīvas tehnoloģijas, tā kļuvusi par pirmo kombinētā cikla elektrostaciju Baltijā.

20. gadsimta 50. gados enerģētikai ir izvirzīta prioritāra vieta tautsaimniecības attīstībā. Vērā ņemamu enerģijas apjomu nodrošina tikai Ķeguma HES, tāpēc tiek lemts par straujāku Daugavas enerģētisko resursu izmantošanas kāpinājumu un jaunu hidroelektrostaciju celtniecību. Tai pat laikā Latvijā pievēršas jaunai enerģētikas koncepcijai – centralizētai pilsētu siltumapgādei gada aukstajos mēnešos, izmantojot termoelektrocentrāles (TEC), kas koģenerācijas režīmā ražo arī elektroenerģiju. Rīgai strauji augot, ar Andrejsalas elektrostacijas iespējām ir par maz, tāpēc nolemj būvēt lieljaudas termoelektrocentrāli Rīgā.

TEC-1 celtniecības projektu apstiprina PSRS Elektrostaciju ministrijā 1952. gada maijā un uzsāk termoelektrocentrāles būvniecību. Vienlaikus ar TEC-1 galvenā korpusa, ūdens apgādes un ķīmiskās attīrīšanas iekārtu, 6 kV slēgtās un 80 kV brīvgaisa sadales iekārtu celtniecību būvē dzelzceļa sliežu tīklu. Par TEC kurināmo plāno izmantot Latvijas purvos iegūstamo kūdru. To piegādā nokūdras ražošanas uzņēmumiem Sedas, Zilākalna, Misas, Olaines Stružānu u.c. purvos ar gariem vilcienu sastāviem pa 

TEC-1 galvenās ēkas celtniecība, 1953. gads. Foto: Latvenergo

1954. gada decembrī samontē tvaika katlu un turboagregātu. 1955. gada 20. janvārī TEC-1 iedarbina pirmo tvaika katlu un pirmo turboagregātu. Jūlijā darbu sāk otrais tvaika katls un otrais turboagregāts, un stacija sasniedz 50 MWel jaudu. Sākotnēji TEC - 1 iekurināšanu veic, izmantojotmufeļu krāsnis (ar malku, celtniecības materiālu atliekām, u.c.), jo kūdra kā kurināmais ir ar lielu mitruma saturu.

Gadu vēlāk – 1956. gada septembrī, iedarbinot trešo tvaika katlu, ekspluatācijā pieņem TEC-1 pirmo kārtu.1958. gada rudenī pēc pirmās siltuma maģistrāles izbūves pa Viskaļu – Džutas – Brīvības ielu centra virzienā uzsāk siltumenerģijas piegādi klientiem. Līdz 1960. gadam noris TEC-1 otrās kārtas celtniecība, un, pieņemot ekspluatācijā vēl trīs tvaika katlus un divus turboagregātus, TEC sasniedz 129,5 MWel elektrisko un 384 MWth siltumjaudu. 1962. gadā uzsāk TEC-1 modernizāciju – gazifikācijas projektu, lai par kurināmo izmantotu dabasgāzi, ko piegādā pa maģistrālo gāzes vadu no Dašavas Ukrainā, vēlāk – no Inčukalna pazemes gāzes krātuves.

TEC-1 darbības laikā pavisam izmantoti četri kurināmā veidi – kūdra (laikā no 1955. līdz 2003. gadam sadedzinātas 27 852 588 tonnas), akmeņogles (sakarā ar zemo kūdras kvalitāti izmantotas pirmajos 8 darbības gados, sadedzinot 581,4 tūkstošus tonnu), mazuts un dabasgāze. 

1970. gadā ekspluatācijā pieņem vēl divus ūdenssildkatlus, un kopējā TEC-1 siltuma ražošanas jauda sasniedz 616 MWth. 1978. gadā pieņem ekspluatācijā modernu sešu tvaika katlu apvienoto vadības pulti.

45 gadu darbības laikā TEC tehnoloģijas ir fiziski un morāli novecojušas, un 2001. gada 30. maijā 

 padome pieņem lēmumu par TEC-1 rekonstrukciju.

2005. gada 10. novembrī notiek TEC-1 jaunās ražotnes svinīgā atklāšana. Divu gadu laikā stacijas neapbūvētajā teritorijā tapis jauns, videi draudzīgs gāzes – tvaika kombinētā cikla energobloks, savukārt vecā TEC-1 ražotne darbību pārtrauc. Pēc rekonstrukcijas TEC-1 elektriskā jauda pieaug līdz 144 MWel. Izbūvējot vēl papildus ūdens sildkatlus, siltuma jauda ir 493 MWth. 2020. gadā, modernizējot gāzes turbīnas, TEC-1 elektrisko jaudu palielina līdz 158 MWel.

Šobrīd TEC-1 sper soli jaunu inovāciju virzienā – uzstādot jaunas iekārtas, plānots ievērojami uzlabot stacijas darbības elastību – spēju darboties kondensācijas režīmā, nodrošinot elektroenerģijas ražošanu arī bez siltumslodzes, tā stiprinot Baltijas reģiona energoapgādes drošību.

 – virtuālajā Enerģētikas muzejā, lai izzinātu atklājumus enerģētikā no 16. gadsimta līdz mūsdienām, Latvijas enerģētikas vēsturi kino hronikās, video stāstos, interaktīvās kartēs, vairojot un paplašinot savu zinātību!

Pirms 70 gadiem – 1955. gada 20. janvārī – Rīgas pirmā termoelektrocentrāle (TEC-1) iedarbina pirmo tvaika katlu un pirmo turboagregātu. Savukārt pirms 20 gadiem – 2005. gada 31. oktobrī – notiek TEC-1 jaunās ražotnes pieņemšana ekspluatācijā, pabeidzot nozīmīgu TEC-1 modernizāciju. Uzbūvējot jaunu energobloku un ieviešot progresīvas tehnoloģijas, tā kļuvusi par pirmo kombinētā cikla elektrostaciju Baltijā.

Tieši pirms 70 gadiem – 1955. gada 20. janvārī – Rīgas pirmā termoelektrocentrāle (TEC-1) iedarbina pirmo tvaika katlu un pirmo turboagregātu

Visas

Kategorijas

Atslēgvārdi

Enerģētikas vēsture

Pirms 125 gadiem uzbūvēta Smiltenes HES (1901)

Elektrum Enerģētikas muzejam – 30

Pirms 120 gadiem Andrejsalā iedarbināta lielākā enerģijas ražotne Baltijā

Ķegums Herberta Knolbaha-Tomberga krāsainajos diapozitīvos

Rīgas TEC-1 šogad divas jubilejas