Grāmata "Latvijas elektrifikācijas pamati". 1931. gads
No Elektrum Enerģētikas muzeja krājuma
Pirms 95 gadiem izdota grāmata "Latvijas elektrifikācijas pamati" (1931) – fundamentāls pētījums un pirmais nopietnais, zinātniski pamatotais mēģinājums plānot visas valsts vienotu elektroapgādi Latvijā.
Pēc Pirmā pasaules kara postījumu novēršanas elektrifikācija Eiropā noritēja straujā tempā, sasniedzot tādu pakāpi, kad nepieciešama organizēta rīcība enerģijas resursu lietderīgai izmantošanai. Tas nozīmēja valstu saimnieciskās attīstības jautājumu aktualizēšanu un īpaši enerģētikas jautājumu izpēti, jo tieši šai nozarei ir vislielākā loma tautsaimniecības izaugsmē un sabiedrības labklājībā. Bija jānoskaidro pieprasījuma un patēriņa attiecības, racionālas elektroenerģijas izmantošanas, pārvades un sadales iespējas, kā arī valstu savstarpējās sadarbības veicināšanas potenciāls un risinājumi.
1924. gada vasarā Londonā sanāca pirmā Pasaules Spēka konference, kuras mērķis bija noskaidrot pasaules valstu ekonomiskās attīstības perspektīvas enerģijas resursu kontekstā. Tolaik aktuāla bija nacionālo enerģijas resursu pieejamība, izpēte un racionāla izmantošana. Konferencē tika nolasīti ap 300 referātu, kas sniedza ieskatu enerģijas resursu veidos un ražošanā (ūdens, tvaika un vēja enerģija, kurināmā sagatavošana, iekšdedzes dzinēji u.c.). Tika izskatīti elektroenerģijas pārvades un sadales jautājumi, enerģijas izmantošana rūpniecībā, mājsaimniecībās, elektroķīmijā, metalurģijā, transporta nozarē u. c., kā arī elektroenerģijas tirgus aspekti un dažādu reģionu un valstu sadarbība. Latviju šajā konferencē pārstāvēja Latvijas Universitātes profesors Mārtiņš Bīmanis (1864–1946).
Latvijai daudzos jautājumos jau bija zināma pieredze, jo ekonomiskās attīstības virzieni bija līdzīgi tā laika Eiropas valstu kopējām attīstības tendencēm un elektrifikācija tehniskās inteliģences ieskatā bija viens no industriālās izaugsmes un progresa rādītājiem. Turklāt Latvijai bija vadošā loma Baltijas reģionā. Arī Saeimā 1924. gadā valdīja skaidra izpratne, ka enerģētika ir sekmīgas tautsaimniecības attīstības pamats.
Katra konferences dalībvalsts tika aicināta nodibināt pastāvīgu nacionālo komiteju savas valsts interešu pārstāvniecībai, tāpēc 1924. gada nogalē Ministru kabinets pieņēma lēmumu izveidot Nacionālo Spēka komiteju – mūsdienās tās "mantiniece" ir Pasaules Enerģijas padomes Latvijas Nacionālā komiteja (PEP LNK).
1925. gada janvārī Mārtiņa Bīmaņa vadībā komiteja uzsāka darbu. Tās galvenais uzdevums bija pētīt un plānot elektrifikācijas attīstību Latvijā.
Tā kā komitejā darbojās pārstāvji no dažādām institūcijām (Finanšu, Zemkopības un Satiksmes ministrijām, Latvijas Universitātes, Inženieru un tehniķu kongresa biroja, pilsētu kongresa biroja, fabrikantu biedrības, Rūpnieku un amatnieku savienības), jautājumu risināšanā tika ņemti vērā dažādi aspekti un jautājumu izskatīšanai bija plaša amplitūda.
1927. gadā inženiera Otto Leimaņa (1884–1960) vadībā komiteja uzsāka plašu izpētes darbu un Latvijas elektrifikācijas programmas izstrādi 1930.–1950. gadam. Nepieciešamos resursus darba veikšanai piešķīra Finanšu ministrijas Jūrniecības departaments, kura speciālisti jau 20. gadsimta 20. gadu sākumā strādāja pie Latvijas upju hidroloģijas izpētes un Doles HES izbūves jautājumiem. 1931. gadā darbs bija pabeigts un pētījumu "Latvijas elektrifikācijas pamati" izdeva grāmatā.
Apjomīgajā pētījumā rūpīgi izpētīti Latvijas enerģijas avoti – ūdens, kūdra, vējš un apkopoti vispusīgi statistikas dati par iedzīvotājiem, to saimniecībām gan pilsētās, gan laukos.
Pētījuma autori lēsa, ka elektroenerģijas patēriņa nodrošināšanai 1950. gadā būtu jāsaražo 440 miljoni kWh elektroenerģijas (interesanti, ka realitātē 1950. gadā Latvijā saražoja 442,6 miljonus kWh). Analizējot Latvijas upju resursus, pētījuma autori ieteica būvēt hidroelektrostacijas uz Daugavas, Ventas, Lielupes, Gaujas un Salacas. Tomēr galveno enerģētikas attīstību plānoja bāzēt uz Daugavas, izbūvējot elektrostacijas upes krāčainajos posmos pie Doles, Ķeguma, Kokneses un Pļaviņām. Aplēses liecināja, ka Daugavas hidroelektrostacijas spētu apmierināt gandrīz visu 1950. gadā plānoto elektroenerģijas pieprasījumu.
Nepietiekamas ūdens pieteces gadījumā iztrūkstošās jaudas bija paredzēts saražot termoelektrocentrālēs, kā kurināmo izmantojot Latvijas purvu kūdru.
Pētījumā detalizēti analizēja Latvijas kūdras resursus un to izmantošanas iespējas elektroenerģijas ražošanai. Lai gan kā prioritāti izvirzīja hidroenerģētiku, paredzēja attīstīt elektroenerģijas ražošanu arī Rīgas, Liepājas, Daugavpils, Jelgavas, Valmieras, Valkas un citās termoelektrostacijās.
Savukārt enerģijas piegādei klientiem plānoja plaša elektrotīkla izbūvi, Latvijā veidojot deviņus elektroapgādes rajonus (Rīgas-Jelgavas, Ziemeļvidzemes, Alūksnes-Smiltenes, Jēkabpils-Madonas, Tukuma-Saldus, Liepājas, Ventspils-Talsu, Daugavpils un Rēzeknes-Jaunlatgales). Tāpat plānoja attīstīt maģistrālās augstsprieguma līnijas (ar 60 kV spriegumu, nākotnē prognozējot augstāku – 120 kV spriegumu), kas savienotu elektroenerģijas ražotnes ar lielākajiem patēriņa centriem, bet ar vietējo augstsprieguma tīklu (ar 15 un 20 kV spriegumu) palīdzību jeb sadales elektrotīklu starpniecību pakāpeniski nodrošinātu enerģiju visiem klientiem Latvijā.
Apsverot nākotnes iespējas, tika izstrādātas arī iespējamās elektrības pieslēguma un patēriņa normas dažādās nozarēs, novērtēti iespējamie enerģijas avoti Latvijā un to jaudas, kā arī sastādīta enerģijas bilance laika posmam līdz 1950. gadam. Sevišķa vērība tika veltīta prognozēm par elektroenerģijas patēriņu nākotnē, ņemot vērā citu Eiropas valstu pieredzi un plānoto.
Līdz ar to topošais Latvijas elektrifikācijas plāns skaidri formulēja tautsaimniecības attīstības galvenos uzdevumus – rūpnieciskā potenciāla izaugsmi, enerģētisko neatkarību, pakāpenisku enerģētikas nozares sadrumstalotības novēršanu (pēc 1926. gada statistikas datiem Latvijā elektroenerģiju ražo un klientiem pārdod ap 70 elektrostaciju), lauku reģionu modernizāciju.
1930. gadā Otto Leimanis ar referātu par Latvijas elektrifikāciju uzstājās arī Pasaules Spēka konferencē Berlīnē.
"Latvijas elektrifikācijas pamati" bija nopietns, vērā ņemams speciālistu redzējums par valsts enerģētisko attīstību un vienotas elektroapgādes sistēmas izveidi nākotnē. Tas kalpoja arī kā tilts, kas pavēra ceļu 1936. gadā Ķeguma HES būvniecības uzsākšanai – projektam, kas pilnībā izmainīja Latvijas energoapgādi un jau 1939. gada nogalē nodrošināja Rīgu un tai tuvākos reģionus ar pastāvīgu elektroenerģiju. Šo pētījumu var pamatoti dēvēt par valsts vienotas energoapgādes plāna pirmsākumiem. 1934. gadā uz šī pētījuma bāzes tika izveidota autonoma institūcija – Elektrības padome (ar profesoru Mārtiņu Bīmani priekšgalā), bet 1937. gadā tika pabeigts un pieņemts jau detalizētais, oficiālais Latvijas elektrifikācijas plāns.
Latvijas elektrifikācijas plānā mērķtiecīgi virzīto ideju īstenošana pierādīja izstrādātās programmas pareizo sākotnējo ievirzi – orientācija uz pašmāju resursu izmantošanu elektrības ražošanā Latvijas tautsaimniecības izaugsmē savu aktualitāti nezaudē arī šodien. Latvijas bagātība – ūdens, vējš un saule kā vietējais enerģijas avots, kura darbspēja ar laiku nemazinās, spēj nodrošināt lielāko daļu elektroenerģijas pieprasījuma. Tā ir zaļa enerģija, kas ražota no atjaunīgiem un videi draudzīgiem resursiem, un Latvija šodien ir viena no šīs enerģijas ražošanas līderēm Eiropā.
Latvijas elektrifikācijas plānam izstrādāta 15 kV elektrotīklu shēma. 1931. gads
No Elektrum Enerģētikas muzeja krājuma
Latvijas elektrifikācijas plānam izstrādāta 20 un 60 kV elektrotīklu shēma. 1931. gads
No Elektrum Enerģētikas muzeja krājuma
Mārtiņš Bīmanis (3. no labās puses) Ķeguma spēkstacijas būvvietā ap 1936. – 1937. gadu. 5. no labās puses – Ķeguma spēkstacijas būvinspektors Mārtiņš Robs.
No Elektrum Enerģētikas muzeja krājuma
Latvijas Universitātes mācībspēku vidū 1. rindā trešais no kreisās puses – Mārtiņš Bīmanis, no labās puses cetrurtais – Kārlis Tormanis, piektais – Alfrēds Vītols, 2. rindā ceturtais no kreisās puses Mārtiņš Robs. 20. gadsimta 20. – 30. gadi.
No Elektrum Enerģētikas muzeja krājuma
Inženieris Otto Leimanis (1. rindā trešais no labās puses) Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas darbinieku vidū. 1942. gads
No Elektrum Enerģētikas muzeja krājuma
Finanšu ministrijas Jūrniecības departamenta darbinieki Ēvalds Šics un R. Siliņš Gaujas izpētes darbos. 1929. gads
No Elektrum Enerģētikas muzeja krājuma
Finanšu ministrijas Jūrniecības departamenta darbinieki Gaujas izpētes darbu laikā Gaujas-Daugavas kanāla malā pie Aldariem. 1929. gada jūlijs. Vidū – Ēvalds Šics
No Elektrum Enerģētikas muzeja krājuma
Mārtiņš Bīmanis (ceturtais no labās puses) inženieru vidū pie Ķeguma spēkstacijas būvinspekcijas biroja ēkas. Trešais no kreisās puses būvinspektors Mārtiņš Robs, trešais no labāspuses finanšu inspektors Gustavs Feigmanis. 1937. gada 4. marts
No Elektrum Enerģētikas muzeja krājuma